sešas nedēļas

Tas tomēr notiek. Pagājušas jau sešas nedēļas, bet reizēm ir tāda sajūta, ka laiks pats skrien uz priekšu un patiesībā pagājušas tikai pāris dienas. Ir tik skumji iedomāties, ka es esmu šeit, bet viņš ir kautkur citur, tomēr es vēljoprojām domāju par viņu, viņš ir mana laime un es zinu, ka arī, lai kur viņš būtu, viņš arī domā par mani.


pie šī mazulīša es tikšu janvārī. ^^

listening to: gary jules - mad world.mp3

BĻE.ŠODIEN.VISS.IR.BĻE.

Mana dzīve līdzinās aukstam ledus klucim. Nav neviens kas sasilda, neviens kas izlauž ceļu uz priekšu, neviena nav.. Šodien nav noticis nekas ievērības cienīgs, ja vien neskaita to, ka nu es tiešām ienīstu cilvēkus. Cilvēki mūždien sagādā man galvassāpes.
Visticamāk, ka kādu laiku mani neviens neredzēs, jo es domāju nozust no šīs pasaules uz kādu laiku. ^^
Neviens mani tāpat nesaprastu. NEVIENS. Tu mani saroti? -Nedomāju viss.
Emocijas ir sākāpinātas, bļe jau stundu no vietas bimbāju, ka man tuvs cilvēks brauc prom no LV, viņš man šobrīd ir viss, es būtu gatava atdot savu dzīvību, lai tik viņš nebrauktu prom, bet kādu tas rausta? -Atkal jau nē.
Un kāā man justies, kā nevajadzīgai rotaļlietai? Ir tik smagi apzināties, ka nevienam nerūp tas, kas ar mani notiek. Nevienam. Pilnībā nevienam. Ir kaut viena dzīva dvēsele kura šobrīd par mani uztraucas. Nav. Neviens neraksta, nezvana, pat vecākiem ir vienalga.
Visideālākais - nākamnedēļ, mans tētis izvācas no šejienes un man būs nu jau par diviem cilvēkiem mazāk. Drīz arī visi pārējie aizbrauks un es palikšu viena. Nēēēē. Drīzāk jūs paliksiet vieni, jo es pazudīšu visātrāk no jums visiem.
Atvieglošu daudzu cilvēku dzīves un man nenāksies domāt par visām šīm lietām, kas šobrīd notiek, jo kuru gan uztrauc tādas mazas meitenes liktenis.
Iesperiet ar kāju pa mani un pārbaudiet, vai maz es esmu dzīva. ;D
Diez cik liels būs jūsu pārsteigums, kad es tiešām izrādīšos cilvēks ar miesu un asinīm, un jūsu zināšanām man arī ir jūtas. bļēēē. man ir jūtas.

Arlabunakti, es iešu izdomāt ko man darīt atlikušo laiku.

Down.mp3

grr. šis bija visnogurdinošākais brīvlaiks kāds man ir bijis.
ko es esmu paspējusi izdarīt?
-varētu teikt, ka neko.
tātad:
1)aizbraucu uz Mālpili
2)uzšuvu savu pandu jaku
3)nosvinēju Rūtai dzimšanas dienu
4)man ir tetuvējums
5)nobumbulēju vairākas dienas pie datora

sviests.

Padodiet mangali. ;D

Diāna mīl Rūtu. <33

..man vajag garīgu palīdzību..

Kāpēc sadziedēt pagātnes atstātos ievainojumus ir tik grūti?
Es nevaru pārstāt iztēloties, ka viss atkal nostāsies uz stabilām kājām, ka mana dzīve turpināsies un iegriezīsies līdzšinējās sliedēs. Tas nav iespējams, jo VIŅŠ manī ir iegravēts uz ilgu laiku. Viņš turpinās ievainot mani līdz manis vairs nebūs, līdz viņš būs nonācis līdz pašai virsotnei. Līdz virotnei, kas krasi izmainīs manu dzīvi. Es negribu viņu aizmirst, bet tas laikam būtu pats pirmais, kas man būtu jādara, lai ar manu veselību nenotiktu nekas ļauns.
Un mēs visi sakam, labāk aizmirst...tomēr tas nav tik vienkārši kā izskatās, it īpaši, ja viss kas ir bijis nospiež manu prātu un ir kopā ar mani manos sapņos un manās domās. Žēl, ka es nevaru būt vadāma un nevaru pavēlēt savām jūtām, jo pirmais ko es izdarītu, ja tā notiktu izdzēstu viņu uz visiem laikiem, un neatstātu nekādas pēdas par viņa eksistenci.
Zinu, ka atkal izklausās pēc emo-story, taču es vienkārši vēlos, lai jūs mani fiziski un garīgi atbalstītu. Vēlos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no pagātnes, no atmiņām, no visa kas saistās ar VIŅU...

anonīmie anoreksiķi.

diena ir ideāla.
es vnk vārtījos uz ietves.
Agnes, es tevi mīlu.

porno & co - ēst mazo lācīti.[rock]