bet tomēr šobrīt, taču ir labāk.
atskatoties pagātnē saskatu visas savas kļūdas.
ceru, ka izdosies labot to, kas vēl ir glābjams.
gribu, lai vairs nebūtu nekas, kas atgādinātu par pagātni.
tāpēc atkal veltīšu dažas rindas tam, cik skumji ir atvadīties no cilvēkiem, kuriem esi paspējis pieķerties.
piedod.
Tu miris manī.
Klusums šajā telpā.
Vien lietus lāses atduras pret palodzi.
Manās domās noasiņo tava sirds.
Sapņi tik vientuļi klejo manā prātā.
Kaut šonakt tu būtu miris.
Pakrūtē kaut kas žņaudzas.
Vien cerība bāla sargā manas aukstās pēdas.
Tavi pirksti vairs neskars manu ādu.
Tavas lūpas neteiks skarbu vārdu.
Tu miris manī.
Tava smarža nedzesēs manu elpu.
Domās tik tava asiņojošā sirds.
Šķiet tu izmisis manī kliedz.
Bet nevēlos to dzirdēt vairs.
Vēlos vien klausīties šajā lietus dziesmā.
Tā steidz mierināt mani.
Jā! Zinu, tagad viena es.
Bez tevis būs labāk!
Bez mums zeme dziedēs sāpes un nesīs augļus.
Mākoņi man pateica priekšā -
Cik nožēlojams tu man liecies.
Un tik tiešām, patiesi!
Nekas no visām vārdu spēlēm nebija īsts.
Tavā tuvumā vairs neredzu sevi.
Tev palikt aukstam un sapūt līdz ar pēdējām rudens lapām.
Tev nomirt manā dvēselē.
Tikai citam dziedēt šīs brūces dziļās.
Aizdziedēt ar jaunām sāpēm.
Sāpēm, ko sauc par cerību...
/by psicho-green.*/
atā, es aizeju.
piedod.
es atveru durvis jaunam sākuma, jaunai cerībai un dzīvei.
dzīvei, kas mani vedīs augšup un neļaus krist zemē.
es dzīvošu tā, lai man nebūtu jānožēlo ne minūte no manas dzīves.
es dzīvošu pa īstam.
(:
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru