kad es tevi pirmo reizi ieraudzīju, es zināju, ka tā nebūs vienīgā reize, kad mēs tiksimies.
kad es tevi satiku otro reizi, es sapratu, ka tas ir liktenis.
ar katru nākamo reizi, kad manas acis aplūko tevi, es jūtu, ka tu dāvā man savu klātbūtni, šos mirkļus es atceros arī tagad. atceros tavu pārspīlēto skatienu ar kādu mani uzlūko, atminos ik mirkli, kad pieglaužos tev cieši, cieši klāt, kad ievelku tavu smaržu, un tad cenšos neelpot, lai pēc iespējas ilgāk to noturētu sevī. šīm sajūtām nelīdzinās nekas. tomēr dažbrīd man sāp, jo apzinos, ka nekas nav mūžīgs, ka vienmēr nebūsi man līdzās.
dzīve nav pasaka ar laimīgām beigām, dzīve ir sarežģīta un mokoša, tā ir kā milzīgs okeāns ar mazām salām, tajā mēs esam iemesti un tajā mums ir jāpeld, līdz mūsu spēki izsīks pavisam. salas šajā gadījumā ir cilvēki, kurus mēs satiekam, taču bieži šajās salās ir arī grimstošās smiltis, kas liecina, ka neviens cilvēks mūžīgi nevar mums būt līdzās. visa vara pieder okeānam.
es gribētu būt vējš. vējš, kuram ir vara pār okeānu. vējš, kurš jebkurā laikā var sacelties.
listening to: eyes set to kill - beauty through broken glass
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru