VIŅŠ.VIŅŠ.

cik bieži esmu dzirdējusi šos vārds - viņš ir īstais, viņš ir savādāks.

huh.
attiecības, nav priekš manis.
es nekad nespēju izlemt ko vēlos.
esmu laimīga ar šo situāciju, kāda šobrīd ir.
tu esi īpašs man.♥
un tā tam arī palikt.

paldies liels, bumbulīt.;*

p.s.
listening to: rihanna - te amo

mazliet par 4. jūniju.

jāsāk jau ar to, ka vēstures eksāmens bija visnotaļ briesmīgs.
jūtos atvieglota par to, ka tas ir aiz muguras.
tagad tikai nelielais satraukums par to kāda būs atzīme.

bija grūti noskatīties kā viņas plēšas.
nespēju neiejaukties.
zinu, ka varbūt rīkojos nepareizi.
tas arī savā ziņā palīdzēja saprast, ka klase nav manas otrās mājas.
saņēmu pretī atcirtienu.

bet nu tomēr, mani taču ievēro.

hmm. bet ja tā padomā, ko jūs izvēlētos, būt pamanāms vai arī būt uzklausāms.?
esmu par šo tēmu domājusi ilgus gadus.
gandrīz deviņus gadus, pārnākot mājās mokoties ar domām, kāpēc es izvēlējos tieši šo skolu.
arī šodien ar asarām acīs gāju mājās, jo uzdrīkstējos pateikt savu sāpi.

paldies Luīzei, Elīzai un Ditai, kā arī Signei, kuras šodien man tiešām uzlaboja garastāvokli. domājams, ka kādu laiku veikalus negribēšu redzēt, vēl joprojām sāp kājas.
bet nu jāā. jūs man palīdzējāt saprast, ka kaut vai jūsu dēļ ir vērts censties. (:

tagad kaut kādā ziņā nevaru sagaidīt klases pasākumu.
paldies jums jaukās.
bez jums es tiešām šodien būtu sajukusi prātā.

mana otrā un vislielākā, vismīļākā ģimene pasaulē. ♥
TOMĒR.

mazliet gremdējoties atmiņās..

atkal atcerējos par to kā ir bijis.
bet tomēr šobrīt, taču ir labāk.
atskatoties pagātnē saskatu visas savas kļūdas.
ceru, ka izdosies labot to, kas vēl ir glābjams.
gribu, lai vairs nebūtu nekas, kas atgādinātu par pagātni.
tāpēc atkal veltīšu dažas rindas tam, cik skumji ir atvadīties no cilvēkiem, kuriem esi paspējis pieķerties.
piedod.




Tu miris manī.

Klusums šajā telpā.
Vien lietus lāses atduras pret palodzi.
Manās domās noasiņo tava sirds.
Sapņi tik vientuļi klejo manā prātā.
Kaut šonakt tu būtu miris.
Pakrūtē kaut kas žņaudzas.
Vien cerība bāla sargā manas aukstās pēdas.
Tavi pirksti vairs neskars manu ādu.
Tavas lūpas neteiks skarbu vārdu.
Tu miris manī.
Tava smarža nedzesēs manu elpu.
Domās tik tava asiņojošā sirds.
Šķiet tu izmisis manī kliedz.
Bet nevēlos to dzirdēt vairs.
Vēlos vien klausīties šajā lietus dziesmā.
Tā steidz mierināt mani.
Jā! Zinu, tagad viena es.
Bez tevis būs labāk!
Bez mums zeme dziedēs sāpes un nesīs augļus.
Mākoņi man pateica priekšā -
Cik nožēlojams tu man liecies.
Un tik tiešām, patiesi!
Nekas no visām vārdu spēlēm nebija īsts.
Tavā tuvumā vairs neredzu sevi.
Tev palikt aukstam un sapūt līdz ar pēdējām rudens lapām.
Tev nomirt manā dvēselē.
Tikai citam dziedēt šīs brūces dziļās.
Aizdziedēt ar jaunām sāpēm.
Sāpēm, ko sauc par cerību...
/by psicho-green.*/

atā, es aizeju.
piedod.

es atveru durvis jaunam sākuma, jaunai cerībai un dzīvei.
dzīvei, kas mani vedīs augšup un neļaus krist zemē.
es dzīvošu tā, lai man nebūtu jānožēlo ne minūte no manas dzīves.
es dzīvošu pa īstam.
(: