augusts manā dzīvē..

patiesībā šis mēnesis manuprāt manā vasarā paskries visātrāk. tūlīt jau būs klāt skola, tas nozīmē arī to, ka tuvojas beigas tam laikam kamēr mācos 49. vsk... esmu tik ļoti apņēmusies tikt no turienes prom ar visiem 10 roku un kāju pirkstiem. bēt tomēr ir viena lieta, kādēļ man ir tik ļoti skumji, laigan zinu, ka mani klasesbiedri nav tie labākie, bet tomēr esmu ar viņiem nomācījusies jau astoņus gadus, un tomēr kaut nedaudz esmu viņiem pieķērusies, no visas sirds.
jūs pat nevarat iedomāties, cik tas ir mokoši, kad kādu reizē ienīsti, bet tomēr mīli. visi šie jaukie cilvēciņi ir man gluži kā ģimene, tomēr ir tikai gads un es ceru, ka pa šo gadu mēs satuvināsimies tā, lai man par viņiem visiem paliktu vislabākās atmiņas. to pierādīja arī pēdējā klases ekskursija, laigan zinu, ka Inga pret mums nav nemaz tik iecietīga, bet es ceru, ka nākamgad beidzot mums būs ideāla klases ekskursija, ar visiem cilvēciņiem, un tā, lai to varētu ierāmēt pie vislabākajām atmiņām. es zinu, ka neesmu tas cilvēks, kas iederas šajā klasē, jo es esmu citāda, bet tomēr dvēselē es esmu tieši tāda pati kā viņi visi..

tamdēļ arī sakāmvārds: "Neskati vīru no cepures!".

ceru, ka satuvināšos ar visiem, jo izlaidumā gribu raudāt, un nevis bēdu asaras, bet laimes, jo jūs būsiet padarījuši deviņus gadus par vieniem no labākajiem gadiem manā mūžā. (sun)