pagājušajā naktī neaizvēru ne acu. man bija bail aizmigt, sēdēt pie datora arī negribējās, jo tad es laikam justos vēl sliktāk, nekā pavadot nakti saritinājusies kamolā ar plīša lācīti rokās... jā, zinu, es esmu vāja, bet tu mani tādu padarīji, viss tikai pateicoties tev.
zinu, ka nespēj novērtēt to, ko man esi devis, par to norādīja arī mūsu šīs dienas sarakste. taču kas tas ir? sešas vēstules pēc nedēļas ilga klusuma brīža. tas ir nožēlojami smieklīgs un nesalīdzināmi mazs skaitlis salīdzinājumā ar mūsu agrāko sarakstu vēsturi.. vienkārši šķiet, ka esam visu izrunājuši, tāpēc arī mums vairs nav nekas runājams. bet tomēr, mēs [ne tu, ne es] nezinām iemeslus kāpēc tas viss notika tā un ne savādāk. mums abiem ir katram savs viedoklis, bet tomēr ne viens, ne otrs nav pareizs. taču iemesli var būt miljoniem, tāpat kā atbildes uz jautājumu - kāpēc? kā es vēlētos, lai man nevajadzētu domāt par visu kas bijis, taču tas ir tik neiespējami.. tāpat, kā neiespējami ir izdzēst tevi no sava prāta. mans prāts ir kā ieeļļots motors, kuram ir neizsīkstoši eļļas krājumi. zinu, ka varu būt pateicīga, ka man ir vismaz neliela daļa no tevis, tas ir mūsu draudzība, kuru neviens nepārraus, taču ja tā padomā, vai šī draudzība ir abpusēja, ja priekš manis viņš ir kas vairāk kā tikai parasts draugs? drošvien jau, ka nē, ja jau tā ir...
bet vismaz tagad man būs iemesls apsēsties dīvānā un kādu laiku padomāt atbildes uz miljoniem jautājumu, kuri man radušies visa šī raksta tapšanas laikā.
Eliots - Divdomīgā serenāde
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru