visai dīvaina emociju gamma. ja vakar un šorīt no rīta man šķita, ka esmu tik neiedomājami slima vai saaukstējusies, tad tagad man šķiet, ka neviens nav veselāks par mani. hm.
nu jā!
kas notiek? kāpēc viss ir tik savāds? vai tiešām šāda būs arī mana turpmākā dzīve?
bet nu vai kādu tas piš.. ha, nē!
tur jau tā lieta, ka dzīve iet uz priekšu un neatkarīgi no tā kāda ir mana dzīve - krāsaina vai melnbalta, arī es dzīvoju uz priekšu un izbaudu katru minūti, ko man dzīve piespēlē. savā ziņā esmu laimīga, bet no otras - nekas nespēj mani tā pilnībā iepriecināt. ja vien .., hmm.
nu jā, ir cilvēki un lietas, kas to spēj, bet ne vienmēr viņi/as ir pa rokai, lai mani nomierinātu.
tomēr es atkal smaidu, pēc ilga laika esmu atradusi sevī sirdsmieru un esmu diezgan apmierināta ar pašreizējo dzīves situāciju. taču es zinu, ka viņa uzlabosies, pavisam, pavisam drīz. un tad es būšu kā maza maija saulīte un nekas nespēs man sabojāt iekšējo prieku, kāds mani pārņems.
tik siltas sajūtas, jo ar vēja spārniem tuvojas brīdis, diena, kad viss uzlabosies.
es gribu dejot no prieka. es ēdu baltos bezē cepumiņus, ļauju tiem lēnām izkust manā mutē un priecājos par parastu ikdienas ritējumu. cik skaista gan ir dzīve, kad apzinies, ka ir kāds, kurš smaida domājot par tevi, smaida vien dzirdot tavu balsi.. ak, vienkārši dzīve iet pamazām uz augšu un depresīvā Diāna pamazām paliek pagātnē, cik jauki.
jau atkal pasmaidīju, laigan šķiet, ka agrāk es nemācēju smaidīt, es aplūkoju vecos attēlus un brīnos, ka manas bildes lielākoties bija parastas un nopietnas, tomēr pa vidu redzot šīs smaidīgās ir tik grūti nesmaidīt, atcerēties tos brīžus un izdzīvot tos atmiņās, un šīs atmiņas garšo pēc tieši šiem bezē cepumiņiem, kas kūst man mutē. gardi!
smaids, smiekli, jauki brīži un daudz atmiņu par rudeni, par visu aizvadīto un pagājušo, bet priecē doma, ka viss vēl nav beidzies un varbūt būs vēl daudz, daudz labāk. ^.
listening to: the used - come undone
