Jūtos gan iekšēji, gan ārēji sagrauta.
Nav palikusi neviena cerība, un arī tā kas vēl nesen bija - nu jau ir izgaisusi. Ir tik grūti saņemties un dzīvot uz priekšu, tas vienkārši ir neiespējami.
Viņš ienāca manā dzīvē un tikpat ātri arī no tās aizies. Es to zinu un jūtu, bet manas domas negrib laist viņu vaļā. Tomēr kaut kas mani pie viņa tur.
Es zinu, ka šeit apspriežu tik daudzus cilvēkus. Jūs drošvien domājat - nu kurš tad šoreiz? Bet tā šoreiz nav, tas ir tik sarežģīti izskaidrojams. Esmu kā mazs bērns, kuram atņemta viņa vismīļākā rotaļlieta.
Es nemīlu nevienu, pat sevi nē. Es šobrīd nesaprotu ko jūtu, tas ir tik biedējoši. Taču man ir bail, ļoti bail, ka pazaudēšu pēdējos spēkus un nespēšu atrast laimi starp visiem. Man ir sāpīgi pat iedomāties, ka kaut kas no visa šī, no visām manām iekšējām emocijām pazudīs. Tās ir kā sāpes, kā milzīgs kamols, kas atrodas iekšā manī, to es nekādi nespēju izraut no savām iekšām, lai saprastu kas īsti notiek manā galvā. Man ir bail aiziet šonakt gulēt, jo šķiet, ka aizmiegot es aizmidzināšu sevi uz visiem laikiem. Vai arī pamodīšos un sapratīšu, ka visu šo esmu nosapņojusi.
Viņš ir īsts un es esmu īsta, bet tas kas valda manī, tas nav nekas. Tas ir kā rēgs. Un to nevar ne redzēt, ne sajust, ne izbaudīt...
Tikai neļaujiet man šonakt aizmigt, lai es nekļūtu par kādu no jūsu iedomu augļiem. Tas tik tā, lai nomierinātu sevi un savu izaugsmi. Šodien daudz domāju par mums, par visiem. Par TO kas notiks, kad es sapratīšu, ka visu šo laiku esmu dzīvojusi pēc citu cilvēku spiestiem noteikumiem, ka nebūšu izdzīvojusi dzīvi tā pa īstam.
Kas notiks tad? :s
