Es nevaru pārstāt iztēloties, ka viss atkal nostāsies uz stabilām kājām, ka mana dzīve turpināsies un iegriezīsies līdzšinējās sliedēs. Tas nav iespējams, jo VIŅŠ manī ir iegravēts uz ilgu laiku. Viņš turpinās ievainot mani līdz manis vairs nebūs, līdz viņš būs nonācis līdz pašai virsotnei. Līdz virotnei, kas krasi izmainīs manu dzīvi. Es negribu viņu aizmirst, bet tas laikam būtu pats pirmais, kas man būtu jādara, lai ar manu veselību nenotiktu nekas ļauns.
Un mēs visi sakam, labāk aizmirst...tomēr tas nav tik vienkārši kā izskatās, it īpaši, ja viss kas ir bijis nospiež manu prātu un ir kopā ar mani manos sapņos un manās domās. Žēl, ka es nevaru būt vadāma un nevaru pavēlēt savām jūtām, jo pirmais ko es izdarītu, ja tā notiktu izdzēstu viņu uz visiem laikiem, un neatstātu nekādas pēdas par viņa eksistenci.
Zinu, ka atkal izklausās pēc emo-story, taču es vienkārši vēlos, lai jūs mani fiziski un garīgi atbalstītu. Vēlos pēc iespējas ātrāk tikt vaļā no pagātnes, no atmiņām, no visa kas saistās ar VIŅU...
